Kalnu skola Kaukāzā 2006 jeb

pasaule, no kuras negribas atgriezties-Kaukāza kalni!

Vilciens.

Viss sākās ar: Rīga – centrālā dzelzceļa stacija – perons – cilvēku pūlis un alpīnisti: dažāda vecuma, dzimuma un garuma cilvēki ar milzīgām mugursomām, smaidīgām sejām un cerību pilniem skatieniem.

Vilciens Rīga – Maskava lēnām uzsāk savu tālo ceļu ap 18:00 pievakarē pēc LV laika. Pa vagona durvīm mana roka palaiž vaļā pēdējo pavadītāju rokas: ”Attā! Tiekamies pēc mēneša!”. Vilciena pavadone aiztaisa durvis un es virzos savas kupejas virzienā. Ar šo brīdi iestājas cita realitāte un par to arī mans turpmākais stāsts.

Apmetos kupejā pie savas grupas. Mēs esam septiņi, ieskaitot instruktoru – Jāni Ķimenieku (turpmāk tekstā – Ķimene). No šī brīža arī sākas jautrība un uzjautrināšanās par visu iespējamo. Mūsu kupejā brauciena laikā līdz pat Maskavai paviesojas tur pat pus vagons, līdz ar to, nekur neejot, iepazīstu arī pārējos Kaukāza braucējus. Šķiet esam arī viena no skaļākajām kompānijām, bet būtiskus aizrādījumus neatceros, vai arī nedzirdēju. J

00:00: Latvijas – Krievijas robeža. Šo robežu šķērsoju pirmo reizi, tādēļ ievēlos, lai mūsu brauciens būtu veiksmīgs un no kalniem visi atgrieztos.

Jā, Krievijā esmu pirmo reizi, un es degu nepacietībā iepazīt šo zemi tuvāk. Tik daudz kas dzirdēts, bet ne reizi nav redzēts.

Maskavā iebraucam stacijā – Rižskaja ap 12:00 pēc Maskavas laika. Mūs pavada perona skaļruņos skanošais maršs. Tas tiek ieslēgts uz katru pienākošu un aizbraucošu vilcienu.

Mēs – apdulluši ar lielajām somām izveļamies uz perona, uzmetam plecos somas un sekojam Ķimenei uz metro staciju. Jūtos kā pieskatāms bērns, man nav nemazākās saprašanas, kur es atrodos. Zinu tikai to, ka esmu Maskavā un man jāseko lielajām mugursomām. Galvenais nepazust.

Maskavas metro mani pārsteidza ar savu milzīgumu, rotājumiem, to skaitā - sirpjiem un āmuriem, uz sienām un grieztiem, kā arī ar to, ka metro pienāk ik pēc minūtes. Vēl vairāk manu orientāciju laikā un telpā sajauc daudzās pārsēšanās no viena metro otrā. Nerealitātes sajūta, es vienkārši sekoju pārējiem. J

Lielās somas novietojam bagāžas glabātavā stacijā, no kuras tālāk ar vilcienu dosimies uz Naļčiku. Mūsu rīcībā ir apmēram 6 h Maskavā. Visi turamies kopā, jo tā ir drošāk. Pilsēta sveša, milzīga un nesapņoju par iespēju noklīst.

Maskavas extreem centrā iepērkam gāzes balonus un šo to no alpīnisma inventāra. Vēl mēģinājām apmeklēt Sarkano laukumu, bet tas apmeklētājiem bija slēgts.

Laiks paiet ātri un 19:50 jau ieņemam vietas vilcienā Maskava – Naļčika. Vilciens krietni nesakoptāks un novalkātāks nekā Rīga – Maskava. Krievija paliek Krievija. Turklāt vilcienā papildus jāpērk gultas veļa par 60 rubļiem, kas visus mūs neapmierināja, taču beigās bijām spiesti nopirkt – tomēr divas naktis jāpavada šajā dzelzs kastē uz riteņiem.

Vilcienā turpinās iesāktā jautrība un nebeidzas līdz pat Naļčikai.

Ir pārsteidzoši, cik ātri gan cilvēki pierod pie jauniem dzīves apstākļiem, t.i., pie šaurības, mūžīgas kustības, bez dušas, pie apmēram 1x1 m² labierīcībām ar uzrakstu uz durvīm: Vo vremja stojački ņepoļzovatsa.

Mūsu dzīve ir iegājusi jaunā ritmā: no vienas stacijas līdz otrai, kad varam izkāpt uz perona, uzelpot svaigu gaisu, izkustināt kājas un nopirkt kārtējo sauso zupiņu, alu un bulciņu vakariņām. Uz katra perona norisinās visai aktīva un uzbāzīga tirdzniecība (citreiz pat nepagūsti izkāpt no vilciena, tev jau kaut ko stumj zem deguna, lai pērc) ar saukļiem: ”Riba! Riba! Riba! Diņa! Diņa! Diņa!”. Atliek tikai iesaukties (kā izdarīja Ojārs no manas grupas): ”Hoču pivo!”, līdz klāt bija vairākas sievas ar plašu preču klāstu. Sajūta, ka šeit var nopirkt un pārdot it visu.

Savā grupā nospriežam, ka ir sajūta, it kā mēs jau veselu mūžību esam kopā, un dažbrīd pat aizmirstam savu gala mērķi, vienkārši esam: šeit un tagad.

Ir 24.jūlijs, pēc apmēram 36 h brauciena beidzot vilciens pietur Naļčikā. Samērā rosīgi izkāpjam ap 6:00 no rīta uz perona. Mūs aiz stacijas sagaida vairāki busiņi, ar kuriem turpinās mūsu tālākais ceļojums.

Vecais paziks, kurā brauc mana grupa un vēl citi, šķiet drīz izjuks, bet drosmīgi turpina ceļu uz priekšu.

Pēc kāda laika veiksmīgi nonākam pilsētā – Tirnauza, kur šturmējam vietējo tirdziņu (nopērkam nepieciešamos pārtikas krājumus, jo tā sanāk lētāk), veicam reģistrāciju un bildējamies pie Ļeņina.

Tālāk tas pats vecais paziks mūs aiztransportē līdz pacēlājam, ar kuru kalnā tiek paceltas mašīnas un cilvēki.

Līst un ir apmācies, tādēļ mūsu garastāvoklis ir saguris un izmircis. Pārkrāmējam visas somas smagās mašīnas kravas kastē un pārvelkam plēvi. Paši ar kājām čāpojam augšā pa apšaubāmām dzelzs kāpnēm, kurām trūkst vairāku pakāpienu. Daži pat pamanījušies uzvilkt ķiveres – sak’, bīstami esot. Es paļaujos uz veiksmi!

Edgars Šāblis veic sarunas ar vietējiem šoferiem. Pēc kādas stundas arī mums mašīna - smagais kravinieks sarunāts. Cik noprotu summa diezgan iespaidīga, jo vietējie jau redz, ka mums īpašu izvēles iespēju nav.

Mēs kā kartupeļu maisi, līdzīgi savai bagāžai, salecam zilā kravas kastē (arī bez augšējā pārsega). Nākas stāvēt, jo esam daudzi, visekstrēmāk ir tiem, kas pa vidu, jo nav kur pieturēties.

Jūtu zināmu satraukumu, jo kopš bērnības šadā veidā neesmu braukusi. Visi sakāpuši vēl kādu pusstundu pastāvam un tad aiziet uz priekšu. Braucam ik pa brītiņam apstādamies, lai savāktu kādu izkritušu somu no priekšā braucošā kravinieka. Ir jautri.

Ekstrēmais brauciens aizņem vairāk kā stundu un pievakarē esam Ulu – Tau bāzes nometnē, izmirkuši, samulsuši, ar mantu kaudzi pie kājām.

Atrodamies Kaukāzā, Adirsu ielejā, Adirsu upes krastā ar brīnišķīgiem skatiem uz kalnu sniegotajām virsotnēm.

Vakars paiet mierīgi, iekārtojam nakts vietas un apskatam apkārtni. Joprojām visi turamies kopā – laikam tāds pieradums izveidojies.

Nometne diezgan paliela un visur, kur skaties ir teltis. Cilvēku šeit netrūkst. Turpmākās nedēļas šīs būs mūsu mājas.

Kalnu skolā mācās!

Klinšu nodarbības.

Nākamā rītā jau pirmās klinšu nodarbības. Ceļamies 7:00 un 8:00 ēdam apmaksātās brokastis nometnes ēdnīcā – sen nebija ēsti griķi ar gaļu brokastīs. Pēc brokastīm visi savācamies vietējā sporta laukumā un tiek pārbaudīta mūsu gatavība šīs dienas klinšu nodarbībām, t.i., ekipējums u.tml. J. Ķimenieka grupa tiek uzslavēta kā labākā – gatavākā, par to mums prieks.

Pirmās 10 minūtes uz šaurās, stāvās kalnu takas mums visiem paiet smagi. Jūtam smagumu kaulos un muskuļos, esam aizelsušies. Pēc pauzes jau iet raitāk.

Visu dienu kāpjam klintīs ar apakšējo drošināšanu. Šeit viss jau paredzēts šāda veida nodarbībām, uz klintīm atzīmēti maršruti ar lieliem sarkaniem cipariem, klintīs iestiprināti āķi. Sākumā grūti piešauties ar zābakiem kāpt pa slidenu klinti. Latvijā nodarbībās jau pierasts ar klinšu kurpēm vai kedām, ar zābakiem vēl nebiju mēģinājusi. Bet uz beigām jau gāja raiti un sākām izmēģināt arvien sarežģītākus maršrutus.

Skati ir vienreizēji uz pretī esošajām virsotnēm. Bauda kāpt šādā vietā. Te tev nav Rīgas Aldara tornis vai Baiļu apmūrētā siena. J

Šodien apguvām arī iešanu sasaitē ar vienlaicīgo drošināšanu. Dabūju izbaudīt, ko nozīmē kārtīgs akmens bluķis 10cm no deguna. Tā sanāca, jo virve bija apmesta ap dzīvu akmeni un es norāvos uz klints. Uhh...pēc tam kājas vēl labu laiku drebēja.

Arī nākamā dienā mūsu klinšu nodarbības pavada labs laiks un Šāblis pieņem klinšu nodarbību ieskaiti. Šajā brīdī tik tiešām sajūtos kā skolā. Mūsu grupā visi gandrīz noliekam uz pieci, kas liecina, ka esam labi apguvuši klinšu kāpšanas pamatus. Joprojām nebeidzam priecāties par to kā mums viss izdodas.

Upes šķērsošanas nodarbības.

Šī diena ir īsa, jo turpat blakus bangojošajā Adirsū izmēģinam šķērsot upi gan ejot kā pirmajam (divi drošina no krasta), gan arī pa margu, ko novilcis pirmais. Visi papeldās tā pa kārtīgam. Upes straume ir tik spēcīga, ka pat atrauj manas zandales siksniņu. Klibojot un velkot vienu kāju gar upes akmeņaino gultni, lai nepazaudētu sandali pavisam, nonāku upes otrā krastā, kur mani smaidīgs (kā vienmēr) sagaida Ķimene: ”Nu, kā bija?”. Es smaidu pretī un saku, ka tā upe ir sasodīti spēcīga.

Kopumā visiem izdodas diezgan veiksmīgi. Vienīgi mums meitenēm mazliet nedrošāk, jo kājām jābūt spēcīgām, lai noturētos pretī kalnu upes straumei. Bet tāpēc jau ir marga – drošībai.

Pēc nodarbībām pēcpusdienas saulītē žāvējam drēbes un gatavojamies rītdienai.

Rīt pazūdam kalnos uz piecām dienām. Plānā – ledus un sniega nodarbības, kā arī mūsu pirmā virsotne – Triugoļniks, apmēram 3928m augsta nobiru klints, pēc krievu klasifikācijas – IB.

Beidzot, beidzot īstos kalnos! Es ar nepacietību gaidu rītdienu. Laiks tiek īsināts nometnē kā vienmēr ar jokiem, tiek nobaudīts nacionālais ēdiens – čebureki un hičini, ko gatavo gandrīz ikkatrā nometnes bodītē. Hičinus vietējās sievas gatavo no miltiem un airāna (rūgušpienam līdzīgs piena produkts). Tos var dabūt ar sieru un ar gaļu – abi labi.

Saēdamies čeburekus (čeburātorus – tā mēs tos saucām), iedzeram vēl pa pēdējam Terekam (vietējais aliņš) un ir labi. Mēs taču esam kalnos.

Sniegs un ledus.

No rīta uz nakšņošanas vietu izejam ap 10:00 Ulu-Tau kalnu grēdas virzienā. Par godu šai grēdai, kur atrodas dažādas grūtības kategorijas virsotnes, acīmredzot, nosaukta arī bāzes nometne. Tās sniega cepuri no klints daļas skaisti un uzskatāmi atdala iespaidīgs bergšrunds.

Ņemot vērā, ka atrodamies pierobežas zonā, tuvu Gruzijai, ejot kalnos mums visiem ir jāuzrāda pases kontrolpunktā, izejot no bāzes nometnes.

Uz nakšņošanas vietām ved labi iestaigāta kalnu taka gar Adirsū upi uz augšu. Kāpiens nav no vieglajiem, jo plecos ir smaga mugursoma ar visu nepieciešamo piecām dienām. Mūsu grupa kāpj nesteidzoties un ik pa brīdim taisam ilgākas pauzes, lai baudītu skatus un atvilktu elpu. Šajā pašā piegājienā atklājas arī citu grupu iešanas taktika, piemēram, Ulda Adamoviča grupa, cik novēroju, kustas ļoti lēnām, bet ar retām pauzēm. Katram savs temps. Tas ir svarīgi atrast savējo, lai varētu uzkāpt un nevis tikai pakāpt. Kā arī, vēl viena atziņa: kalnos nevajag steigties, ir jāiemācas iet lēnām. Kalns nekur neaizbēgs. Lēnā, slinkā iešana pēc tam atmaksājas ar labu pašsajūtu un spēku izturēt līdz galam.

Mūsu grupas nakšņošanas vietu iekārtojam samērā neveiksmīgi, uz slīpas morēnas nogāzes, līdz ar to naktī slīdam telts kājgalī. Gulēšana nav no ērtajām, taču nemeklējam citu vietu.

Atrodamies apmēram 2700m virs jūras līmeņa. Šī ir augstākā vieta, kur man līdz šim ir nācies būt, bet neskatoties uz augstuma metriem visiem mums ir laba pašsajūta. Tas liecina, ka mūsu organismi veiksmīgi aklimatizējas kalnu gaisā.

Saulīte aiz kalna pazūd daudz ātrāk nekā ielejā un gaisa temperatūra krietni pazeminās. Galvā uzvelku ziemas cepuri 28. jūlijā. J

Uz nodarbībām nākamās dienas izejam ap 9:00 no rīta. Pirmās ir ledus nodarbības un tās ilgst divas dienas. Uz tuvējās ledus mēles apgūstam iešanu pa ledu ar dzelkšņiem un bez tiem, skrūvējam ledus āķus un sasaitē ar pārmaiņas drošināšanu kāpjam augšā pa ledus mēli. Pirmo reizi ieskatos kārtīgā ledus akā. Tur ledus ir tik zils, gandrīz kā debesis un man paliek baisi, kad iemetam paprāvu akmeni un tikai pēc ilgāka brīža dzirdam to atsitoties pret kādu pamatni. Tādā veidojumā nemaz negribētos pašai iekrist kā akmenim.

Otrā dienā kāpjam jau augstāk, lai mācītos pārvarēt plaisas un no tām vilkt ārā ievainotos.

P.S. Es tā aizrāvos ar izkāpšanu no plaisas ar diviem leduscirtņiem, ka padarīju ērcīgus pārējos grupas biedrus. Bet ko, lai dara, ja patīk tā lieta un gribas pēc iespējas vairāk pakāpt. J Es ceru, ka viņi man ir piedevuši.

Nodarbības pa plaisām notiek visām grupām bez īpašiem starpgadījumiem, t.i., neviens neiekrīt plaisā. Šķiet, vienīgais, kas par to nav īsti apmierināts ir E. Šāblis, jo neizdodas saorganizēt īstus glābšanas darbus.

Trešajā dienā – sniega nodarbības. Tās manā atmiņā vienmēr paliks ar uzkāpšanu līdz Granovska pārejai, kad es noķēru pirmo savu alpīnista sajūtu. J

Sajūta – nereāla: ejam pa sniega kori, priekšā zilas debesis, mēness sirpis un gar ausi aizlido muša. Kaut ko tādu var izbaudīt tikai kalnos.

Šajā dienā pirmo reizi ieraugam arī Elbrusu.

Uz Granovska pārejas kāds uzstiepis asfalta perforātoru un uzlicis kā tūru. Top zīmīga fotogrāfija. Mūsu pirmā zīmīte un man ir tas gods to uz rakstīt.

Atpakaļ no pārejas steidzamies, jo ir jau pēcpusdiena un mūs apdraud no klintīm birstošie akmeņi. Viss beidzas bez starpgadījumiem un iemācamies pa pakusušu sniegu pārvietoties skriešus.

Kalnu skola kāpj virsotnēs!

Pirmā virsotne – Triugoļņiks (IB, apm. 3928m)

Teikšu godīgi, samērā vienmuļš kāpiens pa nobirām, bet, protams, neiztrūkstošā laimes sajūta, kad esi virsotnē.

Kopumā 1. augustā virsotnē uzkāpa 29 kalnu skolas dalībnieki (4 grupas), izgājām dažādos laikos, taču bez lielā tusiņa virsotnē neiztikām.

Virsotnē visi slēdz iekšā telefonus, jo beidzot esam sakaru zonā. Pirmie sakari ar mājās palikušajiem. Tādēļ vien bija vērts uzkāpt Triugoļņikā. J

Starpcitu, iepriekšējās dienās šajā virsotnē kāpa vēl kada grupa no mūsējiem, taču virsotni neatrada. L Kā vēlāk pārliecinājos, ka tas ir normāli, ja nolemj kāpt mazāk populārā virsotnē.

Nokāpjot lejā secinājām, ka lielāks gandarījums bija uzkāpjot līdz Granovska pārejai nekā pēc šīs virsotnes. Taču iemācījāmies pārvietoties pa nobirām!

”Nobiru lauks, viens vienīgs – nobiru lauks...” dziedam kopā ar Ojāru un brienam lejā.

Pēcpusdienā ap 17:00 savācam mantiņas un dodamies lejā uz bāzes nometni ”Ulu-Tau”, tā arī nesagaidījuši mūsu instruktoru – Ķimeni, kurš uz IIIB virsotni devās kopā ar Liānas grupu, atstājot mūsu grupas vadību E. Šābļa rokās.

Ir 2. augusts un mūsu kontā – viena virsotne. Turpmākās trīs dienas atpūšamies lejā, sagaidam lejā nonākot arī citas grupas ar kalnu piedzīvojumu stāstiem.

Tereks (vietējais aliņš), čebureki, hičini, arī veļas diena. Vienvārd sakot, saimniecība norisinās aktīvi un jautrība nebeidz sākties.

Otrā virsotne – Družba (it kā IIA, apm.3850m)

Pēc trīs dienu veiksmīgas atpūtas, 3. augustā izejam uz nakts vietām – Turji ozera (Tūru ezeri). Kādreiz tur tik tiešām ir bijuši ezeri, bet tagad, mums par pārsteigumu, mūs sagaida tādi pažuvuši, izkaltuši ūdens dīķīši. Ūdens tajos pelēcīgs no ezeru dūņām un peldēties nemaz negribas.

4. augustā ap 5:30 izejam uz virsotni. Virsotnes kategorija it kā IIA, taču ieberzāmies jau pašā sākumā, aizgājām pa ne to morēnu un atdūrāmies pret negatīvu sienu. Ņemot vērā mūsu necik lielo pieredzi kāpšanā pa šādām vietām, Ķimene uzliek margu un mēs ar žumāriem tiekam augšā. Jāsaka, ka gan šis pasākums mūs krietni aizkavēja, jo nebijām gatavi vēl sastapties tik ātri ar šādām grūtībām. No tā mācījos: kalnos jābūt gatavai it visam un jāmāk rīkoties nekavējoties atbilstoši situācijai. Sajūtas ekstrēmas, kad tev virs galvas karājas milzu akmens bluķis un tu nezini, kurā mirklī šim labpatiksies tev uzkrist uz galvas.

Tālākais ceļš līdz pat garai sniega korei mums norit bez starpgadījumiem. Ejam sasaitēs un šur tur uzliekam margas, kuras, kā vēlāk konstatējām, varējām arī nelikt, lai taupītu laiku. Īpaši nesteidzamies, bet šis posms bija diezgan garš apkārt un pāri vairākiem žandarmiem.

Nonākot līdz sniega korei, ieraugot to, nolemjam nedaudz atpūsties. Pirmais sagurums kaulos jau jūtams, bet vēl labs gabals priekšā ko cīnīties. Pa kori nolemjam iet ar margām, jo mūs mazliet biedē tās slīpums: vienā pusē apmēram 75°, bet otrā mazliet lēzenāks. Ar margu likšanu zaudējam arī daudz laiku, varējām arī iet ar vienlaicīgo drošināšanu, bet pa margu drošāk. Darbojamies aktīvi, taču tikai pēc kādām 2 h esam galā.

Tālākais uzgājiens pēc sniega kores pa klintīm, gar ledāju arī ar margām. Tas prasīja no mums diezgan daudz pūļu, izjutu spēku izsīkumu, bet liku sev darboties.

Uz virsotni ved diezgan stāvs ledājs, gar klinti un beidzas tieši zem virsotnes kupola. Tur arī tika uzlikta marga, pa kuru virzījāmies augšup. Akmeņi bira viens pēc otra no atkūstošās klints, bet jākāpj. Nu jau mūs uz priekšu virza skaidri saredzamā virsotne – Družba, kas mums tajā brīdī nu nemaz nelikās draudzīga.

Tālāk uzkāpiens pa pastāvu ledus sienu, kur bija diezgan grūti iecirst dzelkšņus cietajā ledū, taču mēs mērķttiecīgi virzījāmies uz priekšu.

Ķimene uzskrēja pa ledu līdz virsotnes kupolam, lai izlūkotu labāku maršrutu, taču beigās vispār uzkāpa virsotnē.

Mēs pārējie, sekojot viņa norādījumiem, nedevāmies pa viņa pēdām. Palikām otrā pusē zem virsotnes.

Atrodamies zem virsotnes un štukojam, un izmēģinam dažādus iespējamos uzkāpšanas variantus. Pati virsotne diezgan paslīpa, ledus nogludināta klints ar nelieliem plauktiņiem, aiz kuriem var aizķerties.

Par šo pēdējo posmu risku uzņemas Matīss un dodas augšā, mēs no apakšas viņu drošinam, taču lielas jēgas no tā nav, jo Matīsam nav īpašas izvēles iespējas, kur uzmest virvi. Līdz ar to Matīss gandrīz līdz pat virsotnei uzkāpj bez drošināšanas.

Lielākās grūtības augšup ir pārvarētas un daļa no mums paspēj pa margu uzkāpt līdz pat virsotnei. Taču Ķimene mūs steidzina lejā, jo virs Elbrusa redzams liels, melns negaisa mākonis. Virsotnē bijām tikai ap 17:00. Tas ir ļoti vēlu, augšup apmēram 11 h. Steidzamies lejā, jo negaisu kalnos neviens no mums nevēlas piedzīvot.

Atšķirībā no tā kā gājām augšā, lejā neejam sasaitēs, arī pa sniega kori – vienkārši trīs taktīs.

Tālākais ceļš pa klintīm šķita gaužām vienkārš un mēs nevarējām saprast, kāpēc iepriekš mums tā vajadzēja drošināties.

Atpakaļ ceļa vidū pie pastāva žandarma, ieraudzījām šauru taku, kas gāja gar labo klints sienu. Vienmēr atcerēšos šajā mirklī Ķimenes spārnoto frāzi: ”Ejot pa tūru taku var arī baigi ieberzties, bet...” un tālāk jau redzu, kā visi aiziet šīs takas virzienā. J Mana intuīcija teica, ka labāk iet tā, kā atnācām, bet nu jau bija par vēlu. Nekas cits neatlika, sekoju pārējiem.

Ejot, t.i., lienot gar klints sienu, es apbrīnoju šos dzīvniekus – tūrus (kalnu kazas un āži). Tie pamanās pārvietoties kalnos pa tādām vietām, kur pat cilvēks uz savām divām nekad neiedomāsies līst. Bet mēs iedomājāmies! J

Laižoties lejā ar zināmu adrenalīna devu asinīs pa šauro taciņu, ļoti traucēja soma un leduscirtnis (kā vēl nekad). Mūs pārsteidza strauji uzkāpjošā krēsla, kas mūs darīja vēl satrauktākus, vismaz mani noteikti.

Uznākot tumsai mēs ar Jāni Brūveri un Edgaru Šimani iestrēgām kuluārā. Lukturītis viens, aizķeres neredzam, sākām domāt par iespējām uzlikt virvi, pa kuru nolaizties. Bet tad kā glābējs nāca Ķimene un visus mūs nodrošināja lejā līdz klints pārkarei, kur mūs sagaidīja Ojārs. Matīss un Vineta bija jau pamanījušies krēslā nokāpt kaut kādā veidā lejā.

Vienu brīdi atceros, ka iedomājos par iespēju nakšņot šeit, zem pārkares. Vieta šķita tīri jauka, pat kaut kādi ziedi, kas ļoti labi smaržoja. J Bet manas domas par to izkliedēja pārējie un drīz vien pa virvi arī mēs nolaidāmies lejā.

Tikām Matīss ar Vinetu jau bija nonākuši nakšņošanas vietās, kur viņus sagaidīja pārējie ar karstām tējas un balzāmu krūzēm. Kā izrādījās Mareks un Māris no Pētera Kūļa grupas jau bija devušies mūs meklēt iepriekš un drīz arī mēs – pēdējie, viņus sastapām. Dabūjām katrs pa lukturītim un vienīgais, kas atlika bija uzkāpt uz pārejas un nolaizties pa sniegu tās otrā pusē.

Lejā līdz teltīm nonācām veiksmīgi, pa pilnīgu tumsu, bet bijām pārsteigti – mūs sagaidīja visi pārējie kalnu skolas dalībnieki, kuri šajā pašā dienā bija devušies uz divām citām virsotnēm un laicīgi, atšķirībā no mums, bija nonākuši arī lejā.

Varējām viegli uzelpot, esam dzīvi un vairāk vai mazāk veseli nokāpuši lejā. Pēc šis virsotnes mana cieņa pret kalniem vēl vairāk pieauga.

P.S. Kā vēlāk, pēc nostāstiem, iespējams šīs virsotnes grūtības kategorija tikusi mākslīgi pazemināta, lai it kā neviens nekāptu (Krievijas loģika) no IIIA uz IIA. Katrā ziņā arī instruktori – Jānis Ķ. un Pēteris K. atzina, ka viennozīmīgi tā nebija IIA virsotne.

Kopumā ceļā pavadījām 18 stundas.

Pēc Družbas paņēmām brīvu dienu, jo ne fiziski, ne garīgi nebijām gatavi kāpt nākamā dienā jaunā virsotnē, t.i., kā bija ieplānots – divu virsotņu traverss: Pik-Deņ fizkuļturņika un Adilsu-Uzlavaja.

Virsotņu traverss: Pik-Deņ fizkuļturņika un Adilsu-Uzlavaja (IIA, apm.3800m).

6. augusts, izejam ap 5:00 no rīta. Šodien startē arī Pētera K. grupa, mēģinās arī uzkāpt Družbā, lai viņiem veicas. Ulda Adamoviča grupa devusies uz citu virsotni, no Družbas viņi atteicās, redzot mūsu pieredzi.

Mūsu grupas vadītājs uz turpmākām divām dienām atkal E. Šāblis, Ķimene atkal devies uz augstākas grūtības kategorijas virsotni kopā ar Gunāra otrā gada grupu.

Uz priekšu kustamies ļoti raiti, līdz Džalovčata pārejai uzkāpjam ar vienu pauzi.

Grupā klusums, visi šķiet domīgi, kas gan sagaida mūs šodien. Pēc Družbas vairs negribas ieberzties uz tūru takām. J

Taču šodien mums uzsmaida veiksme un arī ļoti labs laiks: Fizkuļturņiku neatrodam (tāpat kā iepriekšējās grupas), bet veiksmīgi, bez īpašiem starpgadījumiem, uzkāpjam Adilsu-Uzlavaja. Līdz ar to traverss ieskaitīts. Skati brīnišķīgi un mēs ar Jāni B. sapņojam par mūsu nākotnes virsotnēm. Pēc Družbas viss šķiet viegli.

Virsotnē bijām ļoti laicīgi, ap 12:00. Ceļš uz to sākumā pa drūpošām klintīm, tā ka pieliec roku uz it kā aizķeres, bet pēc mirkļa klints gabals tavā rokā. Tālāk virzamies pa sniega kabatām, taču drīz mainam taktiku un turpinam pa kori, dažbrīd nākas pārvietoties arī jāteniski. Ejam sasaitē ar vienlaicīgo drošināšanu. Viss tik tiešām bez starpgadījumiem, izņemot to, ka Ojārs aizmirst leduscirtni iepriekšējā pauzē – nācās abiem ar Matīsu čāpot atpakaļ. Tikām mēs baudam skatus un graužam ledenes.

Virsotnē bieži viesojas arī tūri, to var noprast pēc atstātajām smirdīgajām pēdām.

Lejā laižamies uz pāreju, nevis tā kā bijām plānojuši iepriekš – pa to pašu ceļu, pa kuru uzkāpām. No pārejas ceļš ved pa ledāju. Ejam sasaitē, jo pilns ar milzīgām plaisām.

Veiksmīgi lejā pie Tūru ezeriem esam ap 17:00. Mērcējam kājas dūņainajā ūdenī, žāvējam piesvīdušās drēbes un zābakus saulītē, vāram vakariņas. Pētera grupa no Družbas atgriežas ap 19:00 (precīzi vairs neatceros). Viņiem viss bijis veiksmīgi, taču atzīst, ka virsotne nav no vieglajām.

Ceturtais uzgājiens: VMF – Vojenno Morskoi Flot (IIB, apm. 3900m)

Atkal agrā celšanās. Dežuranti ceļas pat 4:00 no rīta, lai vārītu ūdeni tējai un putrai. Ir grūti sevi piespiest izlīst ārā no siltā guļammaisa, kad ārā pūš auksts vējš un temperatūra ir kādi +5-10 grādi. Laiks ir labs – debesis skaidras, pilnas piesētas ar zvaigznēm un liekas, ka tu tās vari aizsniegt ar roku un iebāzt kabatā. Bezgala skaisti un tādos mirkļos pārņem laimes sajūta, ka esmu šeit – kalnos.

Iepriekšējā vakarā kopā ar Pētera K. grupu tiek nolemts mainīt maršrutu, jo īsti nav skaidrs, kur pēc maršruta apraksta ir domāts uzsākt uzgājienu. Maršruta apraksts (turpmāk-MA), kas bija pieejams Ulu-Tau, neatbilda dabā esošajai situācijai. Vienkārši apraksti sastādīti jau sen, bet reāli dabā sen jau viss mainījies un neviens nav pacenties ieviest jaunus aprakstus.

Tā, nu, mēs, sekojot krievu kolēģu ieteikumam, kas bija tikko atgriezušies no VMF, devāmies uz veco labo – Džalovčata pāreju, pa kuru pēc MA vajadzēja kāpt lejā, un nogriežamies pa labi – virzienā uz virsotni.

Uzsākam ceļu pa kori, kā minēts MA, taču drīz vien mainam savu taktiku, atduroties pret augstu, pīķveidīgu žandarmu. Nospriežam, ka skaists, bet griežam atpakaļ.

Dodamies pa ledāju līdz pat kuluāram zem virsotnes, pa to augšā un vienīgais kas atliek ir uzkāpt pa pastāvu klinti līdz pat virsotnei. Aizķeres ir ļoti labas un varējām iztikt arī bez margām, ejot sasaitē, taču margas tiek uzliktas, jo esam tomēr kopā divas grupas.

Visi uzkāpj veiksmīgi līdz galam, jokojam un Pēteris K. visus cienā ar no Latvijas līdzpaņemto Aldara Zelta aliņu skārdenē.

VMF virsotne sastāv no tādiem kā trīs zobiem, katram zobam pa burtam (VMF).

Lejā nokļūstam ātri, jo taciņa jau iestaigāta. Daļai no mums tā ir pēdējā virsotne un līdz ar to pārņem noslēguma sajūta.

Tās pašas dienas vakarā bāzes nometnē mūs sagaida ar apsveikumiem. Esam nokārtojuši III sporta klasi. Mūs tā sagaida, it kā būtu paveikuši kaut ko grandiozu, bet man pašai nemaz neliekas tas kaut kas īpašs. Uzkāpām un viss. Ne jau dēļ tās sporta klases es kāpu, bet gan, lai būtu laimīga kalnos.

Elbruss (5642 m virs jūras līmeņa).

Pavadījuši daļu mājās braucēju, arī mēs nākamajā dienā sametam mantas smagās mašīnas kastē, uzlecam paši pa virsu un dodamies uz Elbrusu. Ceļojums kravas mašīnas kastē ilgst apmēram 2-3 stundas caur vietējām pilsētiņām – Terskovu, Elbruss un mūsu gala mērķis ir Azau – ciemats pašā kalna pakājē, kur tālāk augšā ceļamies ar pacēlājiem.

Šīs pašas dienas vakarā esam jau pie 11. apmetnes (prijuta). Mūsu grupa nolemj būvēt teltis uz sniega, bet daļa iebūvē savējās bijušā jeb tajā, kas palicis no prijuta, sienās.

Laiks ir ļoti labs un jau vakarā tiek iemēģināti sniega dēļi un uzbūvēts tramplīns Elbrusa pakusušajā sniegā.

Pagaidām neviens no mūsu grupas nejūt būtiskas pārmaiņas veselībā.

Nākamā dienā nesteidzoties veicam aklimatizāciju līdz Pastuhova klintīm. Atkal mūs lutina laika vecis un saule nepārstāj spīdēt skaidrajās debesīs.

Mums kāpiens no prijuta aizņem 1-2 stundas. Klintīs mūs skarbais Elbrusa vējš nežēlo un izpūš pamatīgi, tādēļ ilgi nekavējamies, kaut ko nedaudz iekožam, padzeram līdz paņemto tēju un dodamies lejā. Ķimene ar Kasparu Bušu un meitenes – Sanda un Gundega izmēģina kā darbojas dēļi apmēram 4800 m augstumā.

Nokāpiens un nobrauciens visiem veiksmīgs un pēcpusdienā baudam saules peldes sniegā pie teltīm.

Dažiem vakarā jau parādās pirmās veselības problēmas – sāpošs vēders un galva, caureja. Tas ir normāli šādos augstuma metros. Katram organisms pielāgojas individuāli un dažam varbūt arī nekad nepielāgojas. Man pašai pašsajūta laba un nevaru sūdzēties par jebkādām veselības problēmām.

Nākamā dienā uz Elbrusu izejam ap 5:00 no rīta. Kalnā, jau izlienot no teltīm ap 4:00 no rīta, redzam daudzu lampiņu rindu. Elbruss tik tiešām ir ļoti populārs kalns un šeit var sastapt cilvēkus no visas pasaules.

Meitenes šoreiz nolēmušas iztikt bez dēļiem, taču Ķimene ar Bušu gan apņēmīgi turas pie sava lēmuma nobraukt no Elbrusa ar sniega dēļiem.

Teltīs paliek Vineta, viņa šoreiz nekāps, kalnu slimība ir viņu pievarējusi.

Kāpjot no paša rīta cīnos ar sevi un savu nespēku, piespiežu sevi iet uz priekšu. Esmu palikusi viena, tālumā tik redzu Gundegu un pārējos grupas biedrus, aiz manis seko Ķimene ar Bušu lēnā solī.

Pēc pusstundas kāpiena nogurums mani atlaiž, ir uzlēkusi saule un esmu panākusi ātrāk izgājušās meitenes – Gitu un Rutu. Man parādās otrā elpa un jūtu sevī spēku pieplūdumu, kāpiens beidzot sāk sagādāt baudu.

Uz Pastuhova klintīm sagaidu Ķimeni un Bušu un ceļu līdz pat sedlienei turpinam kopā.

Ejot pa traversu, gar Elbrusa austrumu virsotni mūsu pārsteidz, pirmkārt, tas, ka nav vēja un, otrkārt, migla. Sākam pat šaubīties, vai šoreiz kalns mums ļaus uzkāpt, jo miglā kāpt ir ļoti bīstami, nevar taču neko redzēt. Nolemjam aiziet līdz sedlienei, jo mūsu grupas biedri ir jau priekšā un tad vērot, kā mainīsies laiks. Traversa pēdējos metros manā galvā griežas karuseļi un sāp galva – jūtu kā uz mani iedarbojas retinātais gaiss.

Kāds pretim nākošais vīrs mūs brīdina, ka nav jēgas turpināt ceļu uz virsotni, jo ir liela migla un virsotni ieskauj mākoņi, taču tieši šajā brīdī arī mēs paveramies uz virsotni un redzam kā pēkšņi mākoņi uz virsotnes izklīst un Elbrusa rietumu virsotne mums paveras visā savā krāšņumā. Mēs liekam vīram pavērties uz virsotni un viņš ir patiesi pārsteigts. J

Uz traversa satiekam mūsu ātrākos puišus – Kasparu un Mareku. Viņi jau pabijuši virsotnē un tagad laimīgi jož lejā. Tas maina domas un ir skaidrs, ka virsotnē ir jāmēģina uzkāpt.

Diemžēl mans ceļš Elbrusā aizved tikai līdz sedlienei (apmēram 5200 m) un nolemju kopā ar Gitu griezties atpakaļ. Iemesli vairāki: galvas sāpes, bailes, ka pietrūks spēku, emocionāli nebiju gatava Elbrusam.

Atvadamies no puišiem ar dēļiem, novēlam veiksmīgu nobraucienu un dodamies lejā. Nokāpiens viegls un veiksmīgs – pēc traversa līdz Pastuhova klintīm atceramies bērnību – šļūcam pa sniedziņu uz dibena lejā.

Lejā pie teltīm veiksmīgi sagaidam arī visus pārējos. Arī puišiem brauciens ar sniega dēļiem no virsotnes bijis veiksmīgs, taču viņu sejās pilnīgs spēku izsīkums. Guļam saulītē un priecājamies par paveikto. Dulla galva un mēģinam atlabt.

Mūsu mieru pēcpusdienā iztraucē ar retraku augšā uzbraukušie krievu tūristi. Viņi vēlas nofotogrāfēties ar mums fonā. Viņi atklāti izrāda savu pārsteigumu par to, ka mēs guļam sniegā un esam kāpuši Elbrusā. Arī mūs viss šis teātris uzjautrina.

Ceļš mājup.

Nākamā rītā no kalna dodamies ar pacēlājiem lejā, Azau atpūšamies un sarunājam divus mikriņus līdz Naļčikai.

Atvadamies no kalniem un iebraucam Krievijas plašajos līdzenumos.

Naļčikā pavadam divas naktis viesnīcā Aļpiņist. Tā esot lētākā, protams, neizceļas ar īpašām ērtībām, bet mums tās ir ļoti pietiekamas un apmierinošas. Līksmojam un staigājam pa pilsētu. Uz balkona uz prīmusa gatavojam ēst.

Naļčikā nākas sastapties arī ar vietējām varas iestādēm – miličiem un migrācijas dienestu, jo viens no mums nezinot apsēdies pie ne tās mājas. Mūsu pases tiek ievāktas, atkal atdotas un pēc tam vēlreiz ievāktas. Apkārt mums grozās formas tērpos tērpti armijnieki ar šautenēm. Sajūtas nav no omulīgajām. Sajūtas kā noziedzniekam, kad migrācijas dienestā mums visiem tiek noņemti pirkstu nospiedumi, uzrakstīti protokoli un tiekam arī nofotogrāfēti. Kā izrādās pēc papīriem mēs nedrīkstam atrasties Kabardīnas-Balkārijas republikā. Tā nu sanāk, republika republikā.

Viss beidzas samērā veiksmīgi, mums tiek izteikts rakstisks brīdinājums un 1000,-rubļu naudas sods, ko beigās tā arī nesamaksājam.

Arī Maskavā dažiem no mums nākas saskarties ar vietējām varas iestādēm Sarkanajā laukumā. Principā arī nepamatoti, tiek lūgti uzrādīt pases un vilciena biļetes, kā pamatojums, ka tiešām vakarpusē braucam prom. Viņi tiek cauri ar kukuli – 50,- dolāriem.

Mācība: plašajā Krievijā jābūt gataviem it visam.

Pilsētas, cilvēki, pastāvošie likumi u.tml., tas viss mūs atsviež realitātē. Bet mēs zinam, ka bez tā visa var ļoti labi dzīvot, jo mēnesi esam pavadījuši kalnos, bez rakstītiem likumiem un saskaņā ar dabu.

Tā ir realitāte, no kuras negribas atgriezties!!!

P.S. Vēlos pateikties par kopā pavadīto skaisto laiku manas grupas biedriem: Jānim Ķimeniekam (grupas instruktoram), Jānim Brūverim (manam sasaites biedram), Vinetai Reinvaldei, Ojāram Daugavietim, Matīsam Gibolim un Edgaram Šīmanim.

Paldies, par brauciena organizēšanu – Edgaram Šāblim un mācību daļas vadītājai – Ilonai Gurtlavai.

Paldies, arī visiem pārējiem, ar ko bijām kopā – Kaukāzā.

Maija Dundure