Vīza ir dabūta var doties ceļā. Izlidoju uz Barselonu 1. oktobrī, tur pārsēžos lidmašīnā uz Kasablanku un vēlreiz pārsēžoties uz Mali galvaspilsētu Bamako (ielidoju 3.30). Ar viesnīcas aģenta palīdzību ātri tieku ārā no lidostas, kur gaida mikroautobuss. Gaiss smaržo īpatnēji-smagnēji.
No rīta jāizguļas un izejot ārā plkst.12.00 temperatūra ap 300C. Apskatām viesnīcas tuvāko apkārtni jauns rajons, agrākā lidostas teritorija, redzams kā vietējie būdās gatavo ādas, dauzot tās ar īpatnējiem klučiem, šuj, gatavo ēdienu no kuņģa, zarnām, sirds u.c. Tur arī viņi dzīvo. Būdas ir nožēlojamas, visus atkritumus turpat blakus izgāž. Tad dodamies uz pilsētu pie ārsta, lai dabūtu recepti pretmalārijas zālēm. Izrādās, ka tās ko var dabūt Rīgā šiem apstākļiem neder. Vietējie rekomendē savādākas tabletes nekā nopērkamas Rīgā.
Vietējā nauda
saucas CFA un
Baltajam
cilvēkam esot pie auto stūres mūs ātri aptur policisti - pārbauda visus
dokumentus un atrod, ka it kā neesot apdrošināšana, bet beigās izsaucot mašīnas
īpašnieku izrādās, ka apdrošināšana tomēr ir un braucam tālāk meklēt
pretmalārijas tabletes. Izbraukājot visu pilsētu, tumsā dabūjam tikai vienu
paciņu, bet vajag daudzas. Paciņa maksā
Mali tumsa iestājas ap 18.30.
Otrā diena tiek veltīta Bamako vecpilsētas apskatei, kura praktiski sastāv no vienām tirgotavām, netīrām ielām, kurās tiek pārdotas rūpniecības preces, pārtika, augļi. Uz vietas gatavo ēdienu, skuj un griež matus. Kanalizācija vaļēja un šausmīgi smird. Turpat ielas malās, neko nepaklājot apakšā, guļ cilvēki. Visapkārt putekļi no braucošām mašīnām un nekvalitatīvās degvielas. Karstums turas virs 300C.
Pie parlamenta ēkas neliels skvēriņš, kurā pilns ar ķirzakām, tās ļoti ziņkārīgas, uzreiz nemūk un pa brīžam veic interesantas kustības-līdzīgi kā cilvēki uz rokām, viņas pumpējas uz priekškājām.
Patīkami, ka cilvēki nav uzbāzīgi, ja nu vienīgi suvenīru tirdzniecības vietā. Vakarā pirmo reizi ēdu vietējo ēdienu kus-kus. Pa visu dienu neredzēju nevienu balto cilvēku, izņemot savējos.
Apskatei ir muzeji Bamako pilsētas malā, kalnā ir valdības ēkas un blakus tiem laukums ar plāksnēm un karogu mastiem visām pasaules valstīm. Atrodam arī Latvijas. Apskatām slaveno klīniku, kur pēta vietējās slimības. Interesanti, ka izlietojot vairākus miljonus tika uzcelts supermārkets, kuru vietējie neatzina par labu esam dēļ tā, ka atrodas nomalē un cenas bija augstākas kā uz ielas Bamako centrā. Iepirkšanās centrs bankrotēja un tagad milzīgā ēka stāv gandrīz tukša.
Skaists memoriāls pirmajam prezidentam Modibo Keita. Milzīgs, interesants galvenās bankas komplekss. Var apskatīt koloniālās ēkas. Bet pamatā pilsēta sastāv no vienstāva necilām mājām. Vecie pilsētas iedzīvotāji negrib pārdot savas mājas un iet dzīvot citur. Tūrisma informācijas biroju atrodam ar grūtībām un praktiski nekādas informācijas tur neiegūstam, lai gan it kā strādā 6 cilvēki. Taksisti par tūrisma firmām tikpat kā neko nezina, tūrisma firmas vietā mūs aizveda uz vienu no autoostām. Takši un zaļie mikroautobusi brāžas pa pilsētu un nav saprotams kā izrūsējošie dzelži kopā turas. Mikroautobusiem lielāko tiesu nav durvju un logu, brauc krustām šķērsām, vietām ir luksofori vai policisti, kuru galvenais darbs ir sodīšana. Būtiskas avārijas neredzējās, jo pilsētā braukšanas ātrums neliels. Automašīnas cilvēkiem virsū nebrauc, bet nereaģē, kad brauc velosipēdisti, motocikli. Zaļumu pilsētā maz. Cilvēki labsirdīgi, nemanījām zagšanas gadījumu, bet kaulēšanās pastāv it īpaši, ja ko pērk baltais cilvēks. Cenas var tikt prasītas pat 10x augstākas. Tā kā vietējo un franču valodu nepratu, kā citās zemēs, cenu noteikšanai izmantoju kalkulatoru. Izrādījās, ka daļa cilvēku nesaprot skaitļus, nezina, kas ir kalkulators - it īpaši sievietes. Kā tas jau bijis citās valstīs norunāta cena par pakalpojumu te bieži neko nenozīmē. Par auto īri tika samaksāts par 3 dienām, bet šoferis izdomā, ka brauks 2 dienas un viss. Kopumā, var teikt, ka vietējie uzskata baltos cilvēkus par naudas maisiem un viņiem jāmaksā tāpat vien par neko nedarīšanu. Kopumā skatoties cilvēki it kā strādā, bet vairāk tas atgādina rosīšanos. 5 kg apelsīnus lai pārdotu sēž cilvēks visu dienu vai lidostā, lai iekāptu lidmašīnā 8x skatījās uz pasi. Aizpildīto ielidošanas un izlidošanas anketu nelasīja. Alkoholu cilvēki nelieto, nesmēķē. Parastie cilvēki ēd 2x dienā, ja ir ko ēst.
Bamako apkārtne ir skaista, interesantas klintis ir braucot pa ceļu Gvinejas virzienā.
Devāmies uz klinšu kāpšanas centru Hombri. Brauciens ar auto aizņem 11-12 stundas. Ceļš asfaltēts, bet šaurs. Vietējās fūres bieži stāvēja uz ceļa salūzušas un interesanti, ka bez standarta trijstūrīšiem, šoferi vairākus simtus metru iepriekš uz ceļa noliek zaļus zarus, lai brīdinātu par stāvošo mašīnu. Pāri ceļam pārlocījās arī zaļgandzeltena ap 80 cm gara čūska. Šoferis gan teica, ka tā nav indīga. Vēl pa ceļam redzējām šakāli, varanu ap 60 cm garu, ļoti daudz zaķu. Var lidot līdz Mopti vai Gao, bet tad tāpat nepieciešams braukt 5-6 stundas ar auto. Kāpšanas vietu ir pietiekami, klintis ir dažādu stabu veidā vai atsevišķi stāvi klinšu masīvi, kuriem augšējā daļā ir plato. Maršruti visu grūtību kategoriju, bet nav gari. Slavenākie ir Fatimas pirksti, kuros sabrauc kāpt Pasaules slavenākie klinšu kāpēji. Hombori centrā pie benzīnu tankiem ir gidu centrs. Viņiem ir daudzu maršrutu apraksts. Grūtību kategorijas skaita pēc franču sistēmas. Nepieciešamības gadījumā var ņemt gidu, izīrēt inventāru, auto. Ar pārtiku slikti, to labāk ņemt līdzi no Bamako. Gids vispirms noskaidroja vai esam kvalificēti alpīnisti, un tikai tad piekrita ar mums kāpt . Mēs kāpām Hombori 2. virsotnē pa maršrutu ar aptuveno grūtību 1B, jo diemžēl ierobežotā laika dēļ, vairāku somu nepienākšanas Bamako lidostā un tam vēl klāt Ramadāns (islāma reliģijas gavēnis) vairāk nekas neiznāca. Ņēmām gidus, kuri mainījās, jo Ramadāna dēļ viņi jutās nespēcīgi veikt visu maršrutu. Virsotnē uzkāpām 2 no Latvijas un viens gids. Mūs sauca par trakiem latviešiem, jo šajā laikā neviens nekāpj. Ēnā temperatūra bija 410C, bet saulē ap 500C. Pieejā stājāmies pēc pāris simts metriem, dzērām ūdeni, jo ķermenis tādā karstumā zaudē daudz ūdens. Klinšu daļā bija nedaudz vieglāk, jo pa brīžiem uzpūta neliela vēsmiņa. Ilgi pie klinšu izciļņiem turēties nevarējām, jo dega rokas, bet klintis ir ar labām aizķerēm, nedrūpošas. Arī apsēsties bija jāmeklē vieta, jo viss bija karsts, dedzinošs. Fiziski tā bija grūtākā virsotne. Mēs domājām vai pietiks spēka uzkāpt. Tikuši lejā, izdzērām katrs 2-3 litrus dažādus dzērienus vienā rāvienā. Īpatnēji, bet ēst negribējās visu dienu.
Labākais kāpšanas laiks ir novembra beigas, decembris, janvāra sākums, tad šeit esot pilns ar labiem kāpējiem un uz Fatimas pirkstiem vienlaicīgi dienā kāpjot ap 30 sasaitēm. Dienā, tad temperatūra ir 200-250 C, bet naktīs 100-150C.
Turp un atpakaļ braucot izmantojām viesnīcas mazajās pilsētās, iepriekš nepiesakoties, tāpēc bija problēmas, jo vienā nebija kondicionieris, bet tikai liels ventilators, kurš maisīja karsto gaisu, bet vēsumu tikpat kā nedeva. Vajadzēja ik pa laikam iet dušās, lai varētu pagulēt.
Atpakaļ lidojums caur Kasablanku, Barselonu, kur vienu dienu bija jāgaida lidmašīna, ar kuru var atlidot uz Rīgu.
Autors: Edgars Šāblis ©2005 LACA